Apzināta ēšana sākas ar vienu jautājumu.
Organisms ir ārkārtīgi gudrs sev nepieciešamās enerģijas regulēšanā. Par izsalkumu un sātu atbild virkne hormonu un nervu signālu, kas ceļo no kuņģa un zarnu trakta uz smadzenēm.
Kad kādu laiku neesam ēduši, ķermeņa signāli ziņo par zemu enerģijas – nepieciešamas kalorijas – un cukura līmeni. Tāpat tiek monitorēts cirkulējošo un noglabāto uzturvielu stāvoklis, arī ilgtermiņa tauku rezerves. Ņemot visu šo informāciju vērā, smadzenes regulē gan vielmaiņas procesus un ātrumu, gan rada izsalkuma un sāta signālus.
Šie signāli virza mūs ledusskapja, pārtikas veikala vai kafejnīcas virzienā un liek apstāties ēst, kad sajūtam sātu. Par sāta sajūtu arī atbild virkne hormonu, un to ietekmē gan tāds faktors kā pārtikas apjoms, kas liek kuņģa sieniņām iestiepties, gan arī uzņemtās uzturvielas. Piem., šķidrums, dārzeņi, augļi un citi ogļhidrāti pārstrādājas visātrāk un ilgstošu sātu nesniegs. Sāta rekordistes ir olbaltumvielas, arī tauki.
Kopumā fiziskais izsalkums un sāts ir veidi, kā zināt, cik ēst, lai uzņemtu sev nepieciešamo enerģijas daudzumu.
Taču realitātē mēs ēdam arī tad, kad neesam izsalkuši, vai ne?
Ēdiens cilvēkam (vispār jebkurai dzīvai būtnei laikam) ir ārkārtīgi svarīgs un pilda ne tikai enerģijas un uzturvielu atjaunošanas funkcijas.
Ēdiens iederas sociālās situācijās. Ēdiens silda un mierina. Ēdiens vienkārši garšo un ir viena no lielākajām dzīves baudām.
Problēmas sākas tad, ja šo ēšanas emocionālo un baudas pusi sākam izmantot aizvien biežāk, arī situācijās, kurās varbūt derētu citi paņēmieni sevis iepriecināšanai un lutināšanai. Arī kad esam izveidojuši ieradumu kut ko iemest mutē dažādās situācijās (aizejot uz virtuvi, ieraugām kaut ko pannā, kolēģis piedāvā cepumu, ko nemaz lāgā negribam utt). Šādas “epizodes” pat īsti nesniedz ne baudu, ne kādu labumu, tikai lieki noslogo organismu un “piešauj” kalorijas, kuras iztērēt lielākajai daļai no mums nav nemaz tik viegli.
Tāpēc viens jautājums, kurš var mainīt dzīvi, ir – vai es to tiešām vēlos? Tas ir solis apzinātas ēšanas virzienā.
Tas situācijai piešķir nelielu pauzīti, kuras laikā var paspēt pieslēgt mūsu “domājošo” prātu. Šī prāta daļa saprot, ka ēst par daudz nav veselīgi, ka gribam būt slaidi un veseli. Un pretēji zemapziņai, kura vēlas tikai šī brīža baudu, mieru un drošību, spēj izprast un apzināties situāciju (ka tas ir tikai nevēlams ieradums vai vienkārša situācija, kurā piedalās ēdiens, kuru mums šobrīd nemaz nevajag) un spēj pateikt “nē”.
Patiesībā šāds jautājums būtu “veselīgs” attiecībā uz daudzām lietām dzīvē, piekritīsi?
Tāpēc turpmāk, pirms kaut ko liec mutē, pajautā sev – vai es tiešām to vēlos? Vai man to vajag?
Diezgan bieži atbilde būs…hmm, īstenībā man šo nemaz tik ļoti to negribas.